Pirms 40 gadiem – 1977. gadā – ar Latvijā ražotajiem mikroautobusiem “RAF 2203″ notika autoizmēģinājuma brauciens “No okeāna līdz okeānam”. Par godu šīs ekspedīcijas 40 gadu jubilejai un Latvijas Antīko automobiļu kluba 45 gadu jubilejai, šogad leģendārā ekspedīcija līdz Vladivostokai tiks atkārtota.
Ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmata:
1. Diena
Esam šķērsojuši Krievijas robežu. Kā un ar kādām problēmām, tas ir atsevišķs un garāks stāsts. Bet tas pēc mašīnu atgriešanās Rīgā (ja nu specdienesti seko līdzi mūsu dienasgrāmatai). Iekārtojāmies viesnīcā Sankpeterburgā un domājam, vai ceļu neturpināt ar citām automašīnām, kuras ir redzamas no mūsu logiem…
2. Diena
Rit brauciena otrā diena. Esam Sanktpeterburgā. Korķi, korķi, korķi… Arī Krievija sāk rādīt savas īpatnības. Autobusu parkā mūs neielaida, jo esam ārzemnieki. Laikam ļoti slepeni autobusi. Apskatījām privātu kara tehnikas un auto muzeju. Aurora stāv vēl joprojām. Pagaidām revolūcija nebriest.
Trešā diena sākās agri. Jau bez desmit trijos no rīta izbraucām, lai redzētu slavenos paceļamos tiltus in uzsāktu ceļu uz Maskavu. Diemžēl tiltu apgaismojumu izslēdz trijos. Redzēt paspējām, bet nofotografēt nē. Maija pēdējā diena ir tikai kalendārā. Mašīnā salst kājas, braucu ar cimdiem rokās, redzu savu elpu. Jāsāk meklēt, kur varētu mūsu T-kreklus samainīt pret vilnas džemperi un krāsniņas krānu. Ja tāda ir globālā sasilšana, steidzīgi sākšu cīņu pret siltumnīcas efektu…
Ar to arī šodien taisījos dienasgrāmatu beigt un nopriecājos, ka no tehniskām problēmām bija tikai divi sakusuši drošinātāji, kad dzinējā parādījās dīvaina skaņa. Ar to arī brauciens pašiem ar Daugaviņu pagaidām ir beidzies. Top gear stilā pārējās mašīnas mūs “pameta” Velikij Novgorodā. Turpinājums, cerams, sekos…
4. diena. Vēl joprojām ar Daugaviņu esam pilsētā Velikij Novgorod un cenšamies saremontēt mūsu RAFiņu. Pārējie jau Maskavā. Veļikij Novgorod, mūsuprāt, ir slavena ar kremli un, nez kāpēc, neskaitāmiem stomatoloģiskajiem kabinetiem un klīnikām. Ceram gan šodien tikt tālāk un ķert rokā pārējos. Ar saviem zobiem mutē. Šodien Krievijā ir Bērnu aizsardzības diena. Nepārdod alkoholu. Ceram, ka tas palīdzēs.
4. un 5. diena. Velikij Novgorod mūs laist prom negribēja. Sākām jau dzīties pakaļ pārējiem – pazuda lādēšana. Nācās griezties atpakaļ. Beidzot astoņos vakarā tikām prom un piecos no rīta viņus noķerām aiz Maskavas saldi guļot viesnīcā. Pāris reizes padarbinājām signalizāciju, bet pamodinājām tikai mūsu draugu Sergeju no Krievijas, kurš gulēja mašīnā. No rīta slēdzot gaismas, slēdzis palika rokā. Laikam jāiet uz baznīcu… Pārējā diena bez īpašiem piedzīvojumiem. Nupat nonācām Ņižnij Novgorodā un par brīnumu viesnīcā satikām mūsu igauņu draugu Alanu, kurš arī pievienojas braucienam. Tālāk būs vēl jautrāk…
6. diena. Esam Ņižnij Novgorodā. Apmeklējām GAZ muzeju. Biju vīlies – ekspozīcija maza un maz arī retumu. Pat modelīši ražoti Ķīnā, lai gan ir bijis speciāls to ražošanas cehs. Vietējie entuziasti mūs sagaidīja ar tādiem brīnumiem, Kļaviņš zaudētu valodu. Jā, izpratne par auto saglabāšanu mums ir dažāda. Sliktā ziņa tā, ka mums ir cietušie. Cerams, ka nav nopietni.
7. diena. Šī ir grūtākā dienasgrāmatas rakstīšanas reize. Pagaidām. Redzot fotogrāfijas, sapratīsiet kāpēc. Vispirms gribu iepriecināt, ka ceļu turpinām pilnā sastāvā. Dažas šuves un citas problēmas nav iemesls, lai pārtrauktu braucienu. Bilde nebūs, bet problēmas bija Mišam. Šodien (faktiski vakar) atbraucām uz Kazaņu. Pagaidām skaistāko pilsētu ar jaukāko sagadīšanu. Rīt (jau šodien) mēģināšu uzraksktīt sīkāk, pagaidām foto, kas paskaidros manas problēmas un sajūsmu.
8. diena. Tramīgi pārlasīju vakardienas (faktiski šodienas) rakstīto. Nomierinājos, jo atradu tikai gramatiskās kļūdas. Kazaņas draugu viesmīlība turpinājās arī no rīta, bet, neko darīt, jābrauc tālāk. Nupat iebraucām Naberežnije Čelni. Ar Kazaņu nekā kopīga. Rīt apmeklēsim Kamaz master un garš pārbrauciens uz Mjasu. Jā, lai mēs neatslābinātos, starteris strādā tikai pēc “bučas” no āmura.
9. diena. Smagākā diena, ja neskaita pakaļdzīšanos pēc remonta. Nobraucām vairāk par 600 km, visu dienu lija. Esam citā laika zonā, šeit jau pusdivi naktī. Vienīgais labais šodien Kamaz Master centra apmeklējums un tas, ka esam viesnīcā.
10. diena. Šodien apmeklējām pilsētu ar īpatnēju nosaukumu Miassa, kurā ražo Urālus. Tur notika pirmais incidents – mums nolauza spoguli. Kaut ko uzkonstruējām un braucām tālak uz Čeļabinsku, kurā apmeklējām jauku automuzeju. Pa ceļam uz Jekaterinburgu pirmo reizi apturēja ceļu policija. Tikām cauri bez soda.
11. diena. Esam Jekaterinburgā. Bijām lieliskā kara tehnikas un automašīnu muzejā, kas pieder Urālu kalnu un metalurģiskajam kombinātam. Privātam. Bijām arī slēgtajos fondos, tur gan fotogrāfēt nedrīkstēja. Atpūšamies un pieremontējam mašīnas.
12. diena. Šodien bijām Visocka un Jeļcina muzejos, kā arī gaumīgā privātā muzejā, kas pieder Amerikas auto cienītājiem, bet ciena arī citu valstu automašīnas. Dienas nagla tomēr bija ģimenes pāra teiktais, iepazīstoties ar mums vakariņu laikā – jūs, igauņi, mums ļoti patīkat, jūs tā smaržojiet pēc benzīna…
13. diena. Šodien notikumu maz. Esam nonākuši līdz Tjumeņai. Paspējām vēl piedalīties Retro auto izstādē. Diemžēl atkal nestrādā starteris. Rīt garš pārbrauciens uz Omsku. Vēl joprojām nav bijis dienas bez lietus. Jā, liels prieks par J.Ostapenko.
14. diena. Jau divas nedēļas esam ceļā. Beidzot – pirmā diena bez lietus un varējām izvilkt T-kreklus un šortus. Protams, uzreiz parādījās odi. Esam sasnieguši Omsku. Rīt Krievijas diena. Nez kas mūs sagaida…
15. diena. Vēl joprojām esam Omskā. Beidzot ir sagaidīta pirmā īsti siltā diena. Nez kā mūsu RAFiņi uzvedīsies karstā laikā? Šodien ir Krievijas diena, bet, vismaz Omskā, to īpaši nejūt. Ielās nav karogu, vienīgā mašīna, kas ar tādu braukāja, bija mūs pavadošā. Pieļauju, ka pat Rīgā šie svētki ir jūtami vairāk. Vakarā gan pie domes paredzēts svētku koncerts, bet to neredzēsim, jo rīt atkal garš ceļš priekšā.
16. diena. Nobraukts faktiski pusceļš, jo ceļu uz Sajānu Sušenskas HES nevar īsti skaitīt – tas būs papildus, atkārtojot iepriekšējo braucienu un apskatot grandiozo būvi. Esam Novosibirskā. Visa diena pagāja ceļā, nekā ievērības cienīga fotogrāfijām arī nebija. Galvenais prieks, ka mašīnas karstumā uzvedas labi.
17. diena. Atpūšamies Novosibirskā un nedaudz pieremontējamies. Mūsu Rafiņš ir ar raksturu. Tad starteris strādāja, tad nē. Apnika. Ruslans ar Jāni nomainīja ievilcēju Daugaviņa un Rodija rūpīgā uzraudzībā. Tad izgājām ielās. Neko īsti ievērības cienīgu gan neredzējām. Bet par vienu prieks – mums šeit + 26 un rīt būs vēl siltāks. Šodien gan jāmēģina ātri iet gulēt, rīt jānobrauc gandrīz 800 km un mums ir jau četru stundu starpība ar Rīgu.
18. diena. 14 stundas ceļā, bet esam jau pie Krasnojarskas. Attālumi starp mūsu maršruta pilsētām palielinās, arī starp benzīntankiem. Ruslans vienreiz palika kādus 100 m pirms. Rīt pievienojas Vladimirs un Ainārs. Nezinu, vai paliks vieglāk, bet būs savādāk. Mums visu dienu apmēram + 30.
19. diena. Ļoti grūta diena par spīti tam, ka jānobrauc bija tikai ap 500 km. + 35, tas izsaka visu. Par spīti papildus dzesēšanas sistēmām, motori vārās. Esam pie Sajānu Šušenskas HES. Apskādējām savu auto. Pašu neuzmanības dēļ.
20 diena. Esam Krasnojarskā. Bijām pie Sajānu Šušenskas HES un Šušenskā. Skati pa ceļam fantastiski, ceļi kalnaini, braukt interesanti, bet arī šodien + 35. Izsūc spēkus. Šušenskā satikām latvieti Juri, kurš tur dzīvojot jau trešo gadu un ar dzīvi esot apmierināts, atšķirībā no Jēkabpils…
21. diena. Vēl jorpojām + 35. Esam Krasnojarskā, bet 4.no rīta vai 12.naktī pēc Rīgas laika izbrauksim uz Irkutsku. Jānobrauc vairāk par 1000 km. Vai spēsim? Diemžēl parādās arī pirmās domstarpības. Cerams, pārejošas, bet nav jau brīnums, kopā esam jau trīs nedēļas.
22. diena. Pēc 19 stundu un 15 minūšu pavadīšanas ceļā esam sasnieguši Irkutsku. Tātad to paveikt ir iespējams. Bet, vai vajadzēja?
23. diena. Mums atkal tehniskas problēmas. “Noklājās” pakaļējais tilts. Esam pie Baikāla ezera, bet priekštata par to īsti nav – ārā melna nakts.
24. diena. Joprojām esam pie Baikāla. Diemžēl problēmas ar pakaļējo tiltu tā arī nav atrisinātas. Negaidījām, ka tā šeit būs tāda problēma.
25. diena. Beidzot gaisā pacēlās arī mūsu drons. Ir gan stiprs vējš un vadīšanas nianses vēl jāapgūst, bet parādās cerības iegūt skatus arī no augšas. Ēdam svaigi kūpinātas zivis un gaidām ziņas no servisa. Tilts ir atrasts un līdz ar to arī radās cerība, ka ceļojumu turpināsim kopā.
26. diena. Šodien Līgo svētki, man, apzinātā vecumā, pirmie ārpus Latvijas. Mašīnai tilts nomainīts, nez kas mūs vēl sagaida? Vakarā kurināsim ugunskuru, parasti cenšos sagaidīt saullēktu, bet mums 5 stundu starpība, ceru, ka sagaidīšu 12 pēc Latvijas laika.
27. diena. Latvijā šodien visi atpūšas pēc līgošanas, bet mums jādodas tālāk. Esam Ulan-Ude. Lielākā monstra galva pasaulē uzdzen šermuļus līdz šim brīdim. Kā vietējie ar to sadzīvo?
28. diena. Likās, ka jau smagāk nevar būt. Var. Esam ceļā uz Čitu, bet, pretēji solītajam, turpinās kalni un pacēlumi. Temperatūra gan iepriecina, solīto + 38 grādu vietā bija “tikai ” + 37. Nākas domāt jaunus auto dzesēšanas veidus, citādi divas mašīnas tosolu papildina kā benzīnu. Vēl apmēram 10km pa pilnīgu bezceļu ar 0 redzamību.
29. diena. Karstums neatlaižas, bet esam tikuši līdz Čitai. Čitā mūsu ierašanās esot izsaukusi veselu “furoru” un rīt mūs taisoties intervēt veseli 4 TV kanāli un vēl arī citi mēdiji. Mašīnas steidzīgi tika nomazgātas, lai nekristu kaunā. Man par pārsteigumu, savu mašīnu aizveda nomazgāt arī igauņi.
30. diena. Esam projām jau mēnesi, bet šodien to just īsti nevarēja. Čitas autoklubs bija kārtīgi pacenties un mūs intervēja vismaz 4 TV kanāli, neskaitot radio un fotogrāfus. Vakarā bija kopīgs pasākums pie upes. Grūti, bet arī patīkami. Rīt no rīta atkal agri dodamies ceļā.
31. diena. Beidzot palika vēsāks un dienas beigās uzlija lietus. Esam atstājuši viesmīlīgo Čitu un nobraukuši pusceļu līdz Habarovskai. Braucam par ceļa posmu, kura pirms 40 gadiem nebija.
32. diena. Tehnika ievieš savas korekcijas. Bijām plānojuši šodien sasniegt Habarovsku, bet “noplīsis” ūdenssūknis un tā nomaiņa četru stundu garumā, nepārtraukti barojot Sibīrijas dundurus, kuriem mūsējie var tikai “pienest ūdeni”, ieviesa savas korekcijas. Apstājāmies jaukā viesnīcā ar zīmīgu nosaukumu “Maļina” Belogorskā. Dīvaini, bet šoreiz problēmas nebija mūsu mašīnai.
33. diena. Esam sasnieguši Habarovsku, pēdējo lielo pilsētu pirms mūsu galamērķa – Vladivostokas. Beidzot laiks ir sabojājies un līst lietus. Pa ceļam bijām iebraukuši Birobodžanā – Ebreju autonomā apgabala centrā paēst pusdienas. Galdā tika celts foršmaks un citi brīnumi.
34. diena. Esam Habarovskā un rīt agri no rīta startējam uz mūsu galapunktu Vladivostoku. Ceram, ka mūsu rafiņi izturēs un faktiski rīt pievakarē mūsu brauciens būs beidzies. Tad vēl loģistika, lai tie arī veiksmīgi nonāktu Maskavā. Šodien Habarovskā noskatījāmies grandiozu strūklaku, gaismas un mūzikas šovu stundas garumā. Žēl, bet foto to nespēs ciemīgi atspoguļot.
35. diena. 13.641 km – tas ir attālums, kurš veikts no Jelgavas 28.05.2017. līdz Vladivostokai. Vēl jau būs braucieni, bet diez vai aizvilksim līdz 14000. Tas ir labi, 13 ir mans skaitlis. Bija nopietnas tehniskas problēmas, karstums, kalni, dunduri utt., bet rafiņi pierādīja, ka vēl ir formā. Mēs arī!
36. diena. Apskatījām kārtējo privāto auto kolekciju un Vladivostoku tumsā. Rīt ieraudzīsim arī dienā, bet izskatās skaisti. Pilsēta un viesnīca pilna ar ķīniešiem, bet pagaidām tas problēmas nerada. Satiksmē gan problēmas rada tas, ka šeit 95% automašīnām ir labās puses stūre.
37. diena. Šodien arī varētu pabeigt ikdienas dienasgrāmatu, jo iebraucām ar priekšējiem riteņiem japāņu jūrā, kas savienojas ar okeānu. Tomēr punktu vēl nelikšu – rīt rafiņi jāiekārto konteineros atpakaļceļam. Gan jau būs par ko pastāstīt.
